Soneti

Kopš tavu daiļo atveidu mans skats

Sirds dzīlēs iemūžinājis kā dzīvu,

Par gleznas ietvaru es kļuvis pats,

Kam skaidrāk jāpasvītro perspektīva.

Bet, kas grib sekot mākslas tapšanai,

Lai meistardarbnīcā jo biežāk skatās.

Te, manās krūtīs, mājas vieta tai,

Kam logu vietā tavas acis platās.

Un mūsu acis saprotas ikbrīd:

Kad manas tavus daiļos vaibstus glezno,

Caur tavām saule dvēselē man spīd

Un gaismu met uz veidojumu grezno.

Un tomēr manas acis maldos klīst:

Tās zīmē seju, sirdi nepazīst.