Soneti

Es nedomāšu, ka tu mani vil.

Kā pati mila vēl tās atbalss šķiet,

Kaut sirds tev vairs pret mani neiesilst.

Tavs skatiens te, bet sirds jau projām iet.

Tāpat kā agrāk tavas acis mirdz,

Nekādas pārvērtības nevar jaust.

Bet ļoti bieži taču ļauna sirds

Liek katram vaibstam, grumbai sevi paust.

Pats liktenis tā laikam vēlējis,

Ka tavām acīm jāpauž mīla vien.

Kaut arī meli tev no lūpām ris,

Tavs skatiens rāms un skaidrs ir aizvien.

Tūliņ nāk prātā Ievas ābols man,

Kad tikums tavs ar daili nesaskan.