Soneti

Ja itin visu vēroju, kas aug,

Un pilnība ir tikai īsu spridi, —

So skatuvi, kur ainu mijums jauks

Mums zvaigžņu mirgā mainas katru brīdi;

Ja zinu, cilvēks uzplaukst tā kā stāds,

To dabas labvēlibā redzam skaistu,

Bet tikai mirkli sasniegts augstums tāds,

Jau vītums iesākas un jauš mus gaistam,

Tad man šais nepastāvīguma jutīs

Par visu dārgāks kļūst tavs daiļais vaigs, —

Laiks uzbrukdams tam iznīcību sutīs

Un tavu dienu naktī vērtīs naigs.

Bet, mīlā kaistot, pretī celšos tam,

Ar dzejas spēku tevi jaunodams.