Soneti

Vienmēr pret iekāri gars cīņā iet

Un nodevību iemanto no tās,

Jo iekāre tik mežonīga šķiet,

Tik cietsirdīgi Jauna tā kā lāsts.

Tā izbaudīto nicina tūlīt

Un sagūstīto māc kā akmens smags,

Kā barga apmātība virsū krīt,

Lai negausīgais alcējs kļūtu traks;

Tā sola daudz un tomēr visu liedz,

Liek traukt un meklēt, negrib vajā laist,

Aizvienam sāpes prieka vietā sniedz,

Lai kādreiz iecerētais sapnis gaist.

To zinām mēs, bet nezinām, kur bēgt

No debesīm, kas ved mūs ellē slēgt.