Soneti

Es atzīstu — mums vajag diviem būt,

Kaut divu mīlu kopiba ir viens,

Lai triecieni, kas dzīvē jāizjūt,

Tev garām paejot, skar mani vien.

Jo tuvibu tas netraucē nemaz,

Ka stiprākajos plecos dzive krauj

Ik smagumu, un stundas laimīgas

Mums satiekoties raizes neatrauj.

Jau tā ne vienmēr varu būt tev klāt,

Jo mana neslava var tevi skart.

Tev arī labāk ļaudīs neatklāt,

Cik tuvi mēs, lai neciestu tavs vārds.

Un tas ir pareizi. Ja mana tu,

Kā gan tavs gods tad mans lai nebūtu?