Soneti

Vai tintei vajaga vēl lieki līt,

Ja uzticams es tevi nepievīlu?

Ko jaunu teikt un ko vēl uzskaitīt

Par tavu krietnumu un manu mīlu?

Ak mīļo zēn, kā lūgšanu ik dien,

To pašu atkārtoju neapnicis,

Ka esi mans, es esmu tavs arvien,

Kopš vārds tavs dzejā iesvētīts ir ticis.

Un mīlestība, allaž atdzimstot,

Ir mūžīga, tai nekait laika vara,

Jo grumbu tīklu mēdz tā nevērot,

Bet senumu par savu kalpu dara.

Tur pirmo jūsmu rodam jaukāko,

Kur laiks un ārišķība noliedz to.