Soneti

Teic sejai spoguli: tā stunda klāt,

Kad būs tev atkal atdzimt veidā jaunā,

Ja dabu negribi tu maldināt

Vai atstāt sievas klusās ilgas kaunā!

Jo kur ir viņa, kuras klēpis dīks

Pēc arāja kā druva neilgotos?

Vai kur ir viņš tik liels, tik iedomīgs,

Bez pēcnieka kas nāvei pretī dotos?

Un, kā ar tavām acīm mātes acs

Redz vēlreiz dzīves gaišo maija dienu,

Tā bērnu logos ieraudzīsi pats

Par spīti grumbām jaunību arvienu.

Bet vientuļnieka skumjais liktenis

Ir tāds, ka mirstot mirst un zūd viņš viss.