Soneti

Kopš esmu projām, skatiens sevi vērsts,

Un, ja tas ari manus soļus vada,

Tad tikai daļēji. Nāk aklums sērst,

Un it kā apmātībai esmu rada.

Vairs manai sirdij ne par ko nav prieks —

Ne putniem, puķēm, apveidu nevienu.

Man it nekas vairs prātā nepaliek,

Un atmiņai neko sev nepiesienu.

Vienalga — vārna ķērc vai dūja slīd,

Pa saulgozi vai dzestrām ēnām eju,

Bet kalnos, jūrā, visur un ikbrīd

Es redzu tikai tavu mīļo seju.

Ar tevi aizrauts, uzticamais prāts

Var manu skatienu tik maldināt.