Soneti

Kā ziema man šī šķiršanās no tevis,

Tu līdzi gadiem aizplūstošais prieks!

Šķiet, dzīvē vairs neviena zvaigzne neviz,

Tik decembris, tik svelošs sals un sniegs.

Bij vasara šai laikā pagājusi,

Jau rudens klāt un zelta lapu birds,

Tas augļu briedā nāca gausi, klusi

Kā atraitne, kas bērnu nes zem sirds.

Un pēkšņi likās man, ka augļi visi

Jau dīglī savu bārenību jūt,

Jo prieks bez tevis kļūst par rūgtu misu

Un vasara un putnu dziesmas zūd.

Bet, ja tiem kaut kur ieskanas vēl balss,

To līdz ar ziediem tūlīt nokauj sals.