Soneti

Kad klusās atmiņas es sapulcēju

Un pārdomāju laikus bijušos,

Ko meklēju un iegūt neiespēju, —

Par to no jauna atkal sērojos.

Raud acis tad, kad nav to pieradušas,

Par dārgiem draugiem nāvē zudušiem,

Par mīlas sāpēm, sen kas norimušas,

Par sejiem sen jau laika laupītiem.

Ar pagājušām mokām sevi moku,

Un smagi visu izstaigā mans prāts —

Sen izbēdāto bēdu skumjo loku —

Un maksā to, kas sen jau samaksāts.

Bet, tevi, mījais draugs, kad domās minu,

Ka bēdām gals un atgūts viss, es zinu.