Soneti

Pret agro vijolīti bargs es esmu:

Kur ņēmi smaržu sirdi skurbināt?

Šķiet, mīļās elpa būtu tā? Turklāt

Nes manas dārgās asins dvesmu

Sis ziedlapiņu sārtums, manuprāt.

Ir lilijai tavs balto roku cēlums,

Bet majorānā brūno matu nakts,

Un rozes bāl un izjūt kauna kvēlu,

Jo viņu krāšņums viss no tevis zagts.

Ne tikai krāsas vien, bet elpu pašu

No tevis guvušas ir visas tās.

Par zaglību tad sodu saņem ašu —

Grauž serdē tārps tās, lepni ziedošās.

Daudz esmu dzīvē puķu redzējis —

No tevis viņām daiļums ziedos viss.