Soneti

Laiks, nelielies, ka pārvērt mani tu:

Par piramidām nesamulstu es,

Ar savu jauneklīgo skaistumu

Tās tikai attēli no senatnes.

Tik īsa dzīve, ka var apmulst prāts

No tava snieguma, kas dižens nav,

Kā retas pērles centies dāvināt,

Kaut sen par tādām dzirdējuši jau.

Par hronikām un tevi smejos es,

Ne pagātnē, ne tagadnē sirds mulst,

Spēj hronikas man tikai melus nest,

Jo vētras steigai pakļauts laika pulss.

Bet zvērests svētākais man mūžam dots,

Es būšu īsts, kaut nāvei spītējot.