Soneti

Kā darba priekā veldzēties, ja lemts,

Lai atpūtas ne mirkli nezin prāts,

Ja dienu smagums miegā nenoņemts,

Ja dienu — nakts un nakti — diena māc?

Šķiet, mūža naidu aizmirsušas tās

Un roku rokā mani mocīt sāk.

Dzen viena darbā, otra — nopūtās,

Ka mīlu man ar darbu nepanākt.

Par tevi stāstu dienai: gaišums tāds

Tev skatienā, ka var tas krēslai spītēt.

Es pielabinos naktij: kad tu nāc,

Kā zvaigzne vari melnos klajos spīdēt.

Bet dienu sūrums garāks kļūst un garāks,

Un naktis atdod mani sāpju varā.