Soneti

Tavs skaistums ārējais, kas saista mūs,

Tik liels, ka daudzās sirdis staro prieks;

To cildinot, vārds dvēsles atbalss kļūst

Tik īsts, ka arī naidnieks nenoliegs.

Bet tavā sejā ārējs krāšņums vīts,

Tie paši ļaudis, kuri slavu sniedz,

Spēj citos vārdos labo izpostīt.

Sirds tālāk redz, kur acis neaizsniedz,

Tie tavās domās ieskatīties prot,

Ar taviem darbiem mēro prāta dzīles,

(Jn viņu acis skopu prieku rod,

Jo tu kā zieds, kas nezālei ir līdzīgs.

Kam dvēsles smaržai nav tavs skaistums dots, —

Bij ikdienībā augsne jāatrod.