Soneti

Kad, cilvēku un likten’s aizvainots,

Es savu dzīvi apraudu, tad kliegt

Uz debesīm man gribas, kāpēc dots

Tik daudziem viss, kas tikai man ir liegts?

Šo apskaužu par bagātību. Tas —

Par skaisto seju liekas apskaužams.

Sūrst viena talants, otra iespējas

Un trešā jautrais, draugu pilnais nams.

Bet, lādot savu dzīvi rūgtos vārdos,

Es tevi atceros, un pateicības prieks

Kā cīrulis kāpj pašos debess vārtos,

Un slavas dziesmām trejļu nepietiek.

Jo tava mīla tādas bagātības ver,

Ko karaļkronis sevī neietver.