Soneti

Sīs lūpas, kurās mīla kvēl,

Man saka: «Nīstu!» — bet tūlīt

Mazliet jau kļuvis manis žēl,

Un viņa steidzas pamācīt,

Lai sirdī arī maigums nāk,

Lai mīla, kura daudz ko prot,

Pa kādam laipnam vārdam sāk

Un nevis tiecas ievainot.

Teic: «Nīstu!» — un tad piebilst tā,

Ka tūlīt varu sauli jaust,

Un nakts bēg projām tumsībā

Kā pekles gars, kad diena aust.

«Hs nīstu!» teic mans acuraugs,

Bet atpestot: «Ne tevi, draugs.»