Soneti

Tik ilgi, kamēr daba elpot ļauj,

Tu esi tu. Bet, iekāms nav par vēlu

Un nāves izkapts tevi nenopļauj,

Par dailes mantinieku iecel dēlu.

Tad daiļums, kas bij īsam brīdim dots,

Tev mirstot, nevītīs un nenobālēs

Un staigāt varēsi kā atjaunots

Ar dēla augumu un seju tālēs.

Un tavas dzimtas vecais, stiprais nams,

Ko tu no iznīcības paglābt prati,

Tad stingri stāvēs, aukām spītēdams

Un saltumam, ko dvašo nāve pati.

Bet vēlāk lepni ļaudīm rādīs kāds:

«Lūk, nams, kas man vēl tēva dāvināts!»