Soneti

Lūk, namamāte, rūpju mākta, skrien,

Lai sagūstītu bēgli spārnoto,

Pat bērnu atstāj, tiekdamās arvien

Pēc putna, redzēdama tikai to.

Un bērns, tik atstāts, nevarīgs un mazs,

Sauc māti, taču viņai prātā ir

Tas spārnainis, kas roka nedodas,

Un viņa bērna raudas nesadzird.

Tā arī tu pēc netveramā steidz,

Es esmu bērns, tev pēdās sekojot;

Bet, kad būs laiks šo gūstīšanu beigt,

Nāc noglāsti, kā māte glāstīt prot.

Un atkal būs tavs Vils pie krūts tev klāt,

Kad nāksi skaļās raudas mierināt.