Soneti

Kad redzu laika skarbai varai ļautu

Es seno gadu simtu godību,

Kad redzu dažu lepnu torni grautu,

Pār cēlo valdām zemē sodību;

Kad redzu okeānu izsalkušo

Pār krasta karalisti gāžamies

Un viņa viļņu baru satumsušo

Arvienu dziļāk zemē brāžamies;

Kad jāredz man šī baigā mainīšanās,

Kas valstīm brukt un bojā iet spēj lemt,

Ļauns drauds tad iesakņojas domās manās,

Ka laiks nāks manu mīļo projām ņemt.

Kā pati nāve doma šī prot draudēt,

Un raudu tad, ka man tik daudz ko zaudēt.