Soneti

Ak, nesaki, ka pievilt spētu tevi,

Kaut attālumā kvēle vājāk spīd.

Tad tikpat viegli šķirtos pats no sevis

Vai savas sirds, kas tavās krūtīs mīt.

Tur manai mīlai pajumts kā zem spārna,

Un mājās atgriežos kā ceļinieks,

Kas nepārvērties allaž laikā pārnāk,

Bet traipiem ūdeni nest pašam prieks.

Kaut arī manā grēcīgajā dabā

It visas zemes vājības ir klāt,

Nekad tam nenotici, visulabā,

Ka pilnīgi jau esmu samaitāts.

Bet pasaule, tās plašumi var dzist,

Jo, daiļā roze, tu man esi viss.