Soneti

Vai viņa dzejas buru audums tvirts

Ir tas, ko allaž lepni plandam jūt,

Kas domām manās smadzenēs liek mirt

Un domu klēpim liek par kapu kļūt?

Vai gars, kas viņu rakstīt mācījis,

Slēgt lūpas man ar klusēšanu var?

Nē, manas dzejas liesmai neliek dzist

Nedz viņš, nedz viņam labvēlīgais gars.

Nē, nevar lepoties nedz viņš, nedz spoks,

Kas naktīs tam ar padomiem stāv klāt,

Ka viņu dēļ es kļuvis mēms kā koks

Vai arī esmu baiļu mulsināts.

Bet, kad tu viņa dzejai talkā steidz,

Man trūkst, ko teikt, un dzeja dzivot beidz.