Soneti

Redz spogulī, ka skaistums vīst kā zieds,

Teic pulkstenis, ka mirkļi projām slīd.

Uz baltām lapām savas domas liec,

Lai citi vēlāk var tās izlasīt.

Tu grumbas redzi, nāves domas aust,

Kad tavi pirksti pieskārusies tām,

Bet klusā stundā pulkstenis liek jaust,

Ka laiks pret mūžiem vada pamazām.

Kas neiespiežas atmiņā un gaist,

To glabās papīrs, tāda diena nāks,

Kad doma, bērns šis kādreiz auklētais,

Kā sveša atsteigs, atkal runāt sāks.

Cik vien šīs rindas uzlūkosi tu,

Tās iepriecinās, darīs bagātu.