Soneti

Cik ātri vīst tev lemts, tik ātri augt,

Bet augt no jauna pēcniekā tu driksti

Un viņa asinis par savām saukt,

Kad, dzīslām stingstot, nāves miegā slīgsti.

Pret vecumu un nāvi karos tas,

Ar gudrību un daili būdams rados,

Lai krietno ļaužu dzimums nebeidzas

Ne sešdesmit, ne septiņdesmit gados.

Gļēvs, neglīts, rupjš un gaudens bezveidis

Lai saļimst neauglīgs uz nāves vāla,

Bet tev, kam izšķērdīgi dāvāts viss,

Caur mūžiem lemta slavas gaita tāla.

Tu — zīmogs, kuram daba laimi dos

Būt dzīvam tūkstoš jaunos atveidos.