Soneti

Lai dreb tā sirds, kas manai raudāt liek

Par brūcēm, kuras divu krūtis kaisti

Vai tev ar mani vienu nepietiek,

Kā jālenc vēl mans draugs vislabākais?

Tavs skatiens atņēmis man sirdsapziņu,

Tu mani savos valgos turi ciet,

Es pazaudējis sevi, tevi, viņu,

Un tādēļ mokas trijkāršotas šķiet.

Tavs skaistums lai man sirdi važās sien,

Bet manu draugu palaid brīvībā:

Sargs viņa sirdij gribu būt arvien,

Tev tagad cita nelūdzos nekā.

Tu pasmaidi, un, tevis pievārēts,

Es zūdu pats un viss, kas man bij svēts.