Soneti

Šīs stundas skatam paver laipnas ainas,

Kur katrai acij atdusēties tīk,

Kas skarbs un nedaiļš, lai ar daili mainās,

Lai varmācīgi mirst, kas varmācīgs.

Un tomēr — gaišo vasaru jau virza

Uz drūmo ziemu nerimtīgais laiks,

Drīz sulas stings un lapas zaudēs birze,

Grims dziļos sniegos skaistums, vārs un maigs.

Par vasaru vien ziedu aroms stāstīs,

Šis stiklā tvertais, liegais gūsteknis,

Par skaistumu un sauli, kas mūs glāstīs,

Par to, kas atmiņā pat zudis viss.

Lai arī, ziemai nākot, puķes vīst,

Tām ziedu dvēsele vēl smaržās klīst.