Soneti

Tu tā, kas visus manus sapņus baro,

Tu auglīgs lietus pāri klajiem šiem.

Man mūžīgs strīds ar tevi jāizkaro

Kā sīkstulim ar viņa dukātiem.

Te lepns las ar spožā zelta zibu,

Te izmisis, ka laiks to visu zags,

Gan meklēdams sev laimē vientulību,

Gan prieku izkliegdams vai gluži traks.

Tā arī es kā dzīrēs reibstu mirkļiem,

Tad atkal velti tevis tvīkstu viss,

Prom ritot skaistumam uz laika irkļiem,

Ko tevi guvis un ko zaudējis.

Man mieloties un reizē salkt ir lemts,

Kad vienā laikā viss ir dots un ņemts.