Soneti

Par daiļu tumšo nemēdz uzskatīt,

Un melnai krāsai skaistā vārdu liedz.

Nu melnais sācis daiļā pēdās mīt

Un, skaisto veikdams, viltus augli sniedz.

Kopš dabu nomākt sāk ar varu lētu

Un mākslas masku virplim pāri liek,

Nav daiļumam vairs mājas vietu svētu,

Bet gānītam ir kaunā jāpaliek.

Tādēļ man mīļai skropstas tumši via

Un melnās acīs dziļas skumjas gulst:

Ja pasaulē viss skaists nav piedzimis,

Par dabas jēgu neglītais liek mulst.

Un, vērojot, kā mana mīļā skumst,

Teic visi: melns ir daiļā paraugs mums.