Soneti

Kādēļ lai skaistums dzīvo ievainots,

Pats neticēdams, kāds ir viņa spēks,

No daiļā labumu sev iegūt prot

Un kopā cildināt ar viņu grēks?

Kādēļ lai maldi viņa vaibsti kļūst,

Lai dzīvās krāsas nozog nedzīvais

Un rozes ēnu nabags skaistums gūst,

Ja īstenība — zieds vissārtākais?

Kādēļ tas dzīvs, ja dabas iespaids zūd,

Kad pārāk maz tai dzīslās asins šļāc,

Kad avots pēdējais, kur spēku gūt,

Ir krāšņums pats, par ko tā lepojās?

Sniedz daba daili, ko reiz guva tā

Pirms ļaunām dienām laikā senajā.