Soneti

Vai, tavas mīlas vainagots, mans gars

Kā valdnieks reibst, kad glaimi ausīs lien?

Vai manas acis tiešām aklums skar

Un tava mīla — viltus māksla vien,

Ar kuru spokus padarīt varbūt

Par eņģeļiem sev līdzīgiem tu vari,

Ar kuru sliktam tu liec labam kļūt,

Kad pieskārušies tam ir tavi stari?

Nē, tie ir glaimi. Acīm tīk tos satikt,

Bet manam prātam — karaliski dzert;

Zin acis labi, karalim kas patiks,

Un īsto kausu tādēļ liek tam tvert.

Ja tajā inde, grēks šis izpirkts tiks:

Mīl acis to, pie lūpām pirmās liks!