Soneti

Kad klausos pulkstenī, kā stundas steidzas,

Kad redzu — diena baigā naktī grūst,

Un vijolītei ziedu laiks drīz beidzas,

Drīz melnas cirtas sudrabotas kļūst;

Kad skatu vējos lapotni drīz rautu,

Kas tveicē glāba pulkus ganāmos,

Un zaļo vasaru — jau kūļos krautu,

Uz bērēm nestu, baltos akotos,

Tad daiļums tavs man rūgti jautāt liek:

Kad tu starp laika postījumiem būsi,

Kam skaistums viss un jaukums atrauts tiek,

Vai mirstot atdzimšanu neiegūsi?

Spēj laika izkapts visu nāvē traukt,

Tik savos bērnos vari atkal plaukt.