Soneti

Ņem visas manas mīlestības, ņem!

Vai nu ir vairāk? Pati redzi: nav.

Ja mīlai tiesu taisnīgu tu lem,

Tad viss, ko prasi, sen jau bijis tavs.

Un reiz šī mīla sen tev dāvināta,

Ar to lu vari darīt, kas tev patīk,

Bet kurnēšu, ja untumainā prātā

Tu spēlēdamās savainosies pati.

Tev, mīļo zaglēn, piedodu, kaut gan

Līdz pēdējam es aplaupīts. Bet gribu,

Lai saproti, ka naidu paciest man

Ir vieglāk nekā mīlas netaisnību.

Un tomēr — mīlot moci, nokauj pat,

Mēs ienaidnieki nebūsim nekad.