Soneti

Tev būs reiz mani redzams gadalaiks,

Kad lapas dzeltenas var saskatīt

Šais krūmājos, ko plosa aukstums baigs,

Un vējos putni nenāks dziesmas vīt.

Šo dienu mijkrēslis tad būšu es,

Kad saules riets jau vakarpusē dziest,

Un mazpamazām nakts to projām nes,

Kā nāves līdziniece tērpusies.

Tu mani redzi tālu uguns kvēli,

Kas savu jauno dienu pelnos dus —

Uz nāves gultas, kur beigt saldo spēli.

Kas deva dzīvību — liek tagad klust.

Tad raugies, lai tev mīla stipra kļūst,

To mīlēt, ko tik drīz jau zaudēt būs.