Soneti

Cik daiļums daudzkārt mums vēl daijāks šķiet.

Ja patiesīgums viņu jauki rotā!

Ir roze skaista, taču maigais zieds

Vēl dārgāks kļūst aiz smaržas, kas tam dota.

Ir vēja ziediem krāšņums tikpat dīvs

Kā purpuram, kas liegi dvesmo rozēs.

Tāpat tie ērkšķus slej un kupli pliv,

Kad slēptie pumpuri plaukst saules gozē.

Bet tas ir tikai ārišķīgums diks,

Neviens tos neiemīl un necildina.

Tie aiziet bojā. Rožu elpa tvīkst,

No viņu bojā ejas smarža ap mums tinas.

Tā paliks, daiļo zēn, kad vitums skars,

Par tevi dzejā patiesības stars.