Soneti

Es domāju, ka krāsas neīstas

Nav vajadzīgas tavam skaistumam.

Es domāju, ka dzejnieks pārāk mazs,

Lai rastu piemērotus vārdus tam.

Lūk, izskaidrojums, kādēļ esmu kluss:

Tev līdzās manas rindas nespēj stāt.

Sāk dzejnieks savu nevarību just,

Ja tādu skaistumu grib cildināt.

Pēc tavām domām, tas ir grēks gandrīz,

Ka klusums manai mūzai lūpas slēdz.

Nē, mēmums dailei pāri nedarīs,

Bet vāja dzeja nogalināt mēdz.

Ko izstaro tavs skatiens, maigs un rāms,

Pat diviem dzejniekiem nav izsakāms.