Soneti

Cik manai mūzai nabadzīga balss,

So tavu lepno daili cildinot,

Jo pati staro tā, līdz vārds top palss,

Un veltīgi tev tiecas slavu dot.

Ai, nepārmet, ja rakstīt norimstu,

Vien raugies spogulī, kur mirdz tavs vaigs.

Man’ trulo iztēli met kaunā tu,

Un rindas izdzēš tavu acu zaigs.

Ir grēks par tevi vārgus vārdus vīt

Un saduļķot to, kas bez dzejas skaists.

Ko citu vārsmas nespēj apdziedāt,

Tavs skaistums, gara balvas manī kaist.

Bet vairāk, nekā dzeja spētu paust,

Tev spogulī var pateikt attēls tavs.