Soneti

Tie, kuros ļaunums mīt, bet važās kalts,

Kam rokās apslēpts neapjaušams spēks,

Kas, citus virzot, ir kā akmens salts,

Kam satraukums ir svešs un arī grēks, —

Gūst viņi svētību kā debess velti,

Un dāsnas dāvanas tiem daba sniedz;

Tiek viņi dižumā un godā celti,

Lai pārējie to priekšā galvas liec.

Mīļš vasarai ir zieds tās izauklēts,

Kaut pats par sevi tas gan plaukst, gan vīst.

Turpretī, slimību ja tajā redz,

Zieds vairāk pat par nezāli tiek nīsts.

Ja uzzied lilija un trūdēt sāk,

Tad smaržot nezāli daudz tīkamāk.