Soneti

Lai novērš dievs, kas kalpot pavēlēja,

Ka tavu laimi gribu nopulgot,

Ka tev par pagājušo vaicāt spēju,

Es kalps ar tevi mūžos savienots.

Ļauj paciest man, ar ilgām gaidot tevi,

So prombūtni, ko svabadiba sniedz,

Ļauj klusi pieņemt sāpes, ko man devi,

Lai pārmetumus dvēsle sacīt liedz.

Kas vēlies būt, tā paliec tu arvienu

Un brīvībā sirds likumus sev dod,

Bez maldiem pati paņem savu dienu,

Kur laimes stundas sirdij jāatrod.

Man gaidīt lemts, kaut elles mokas šīs,

Par prieku sirds nekad tās nevērtīs.