Soneti

Patiešām, labāk grēcīgs gribu būt,

Nekā par tādu aplam izdaudzināts.

Prieks patiesais tiek sabojāts un zūd,

Ja Jaudim šķiet: tie neesošo zina.

Kā gan var skatiens svešs un samaitāts

Par manām karstām asinīm spriest tiesu?

Kā spiegi var par tiesātājiem stāt,

Ja viņu pašu vājības tos iesūdz?

Kāds esmu, tāds es esmu. Nepareizs

Tā spriedums, kurš tik mērot zin pēc sevis,

Varbūt es taisns, bet viņš pats ir greizs.

Kas tiesības tad mani pelt tam devis!

Bet varbūt tādam apgalvot nav kauns,

Ka pasaule ir ļauna un ik cilvēks ļauns.