Soneti

Vai mana sirds tev kapa vārsmas saliks,

Vai ilgāk būsi tu uz pasaules

Un piemiņa pat nāvē dzīva paliks,

Kad sen no visiem būšu aizmirsts es?

Tavs vārds kļūs nemirstīgs, tam nebūs rieta,

Kad mana sirds būs apklususi jau,

Man parastu sniegs zeme kapa vietu,

Bet ļaužu acis staros attēls tavs.

Šī dzeja kļūs par pieminekli tavu,

Ko nākamībā lasīs vēl arvien;

Un jaunas paaudzes tev skandēs slavu,

No manējās kad neelpos neviens.

Tai spēkā dzīvosi, kas vārsmās plūst,

Tavs vārds kā dzeja ļaužu lūpās būs.