Soneti

Ir manas mijās acīs saules maz,

Uz lūpām liesmu nevar saskatīt,

Nav viņas krūtis sniegam līdzīgas,

Un matu viļņi melni lejup krīt.

Ar krāsu, ko mums sārtas rozes dod,

Nekad nav salīdzināms viņas vaigs,

Un man pie tādām smaržām jāpierod,

Kur sajūtams nav ziedu svaigums maigs.

Es viņas balsī klausos, kaut, paties’,

Man mūzika daudz skanīgāka šķiet,

Nav dievieti man redzēt gadījies,

Tepat pa zemi mana mīļā iet.

Pie augstās debess! Otras neatrast,

Kam būtu viss tik rets un neparasts.