Soneti

Tu, Amor, apvaldi ar roku drošo

Kā laika smiltis, tā ir sirpi spožo.

Tu gaistot māki tikai spēkā plaukt,

Vīst mīlētāji paši, jūtas aug.

Ja daba — valdniece pār visu, kas iet boj

Velk tevi atpakaļ, kad traucies projām,

Tā laiku domā veikli apkaunot,

Sev garlaicības mirkļus nositot.

Bet sargies! Tevi, savu favorītu,

Tā aizkavēs, bet nepaturēs rītu.

Ik rēķins jādzēš, kaut ar novēlots,

Par to reiz tomēr tiksi projām dots.