Soneti

Ja sevi varētu par domu vērst,

Tad sāpīgs svešums nespētu mūs šķirt,

Par spīti tālēm dotos vienmēr sērst

Pie tevis, mīļā nemierīgā sirds.

Es atgrieztos, kaut svešās malās būts,

Kur tavām acīm nezināms ik krasts,

Šķeļ domas kalnus, dzelmēm pāri plūst,

Steidz ilgām līdzi tevi mīlā rast.

Dziļdziļi sāp, ka neesmu doma es,

Kam simtiem jūdžu tevi meklēt prieks,

Man zemes smagumu sev līdzi nest,

Kad dienas, skumjās gaistot, jāsatiek.

Es daļa zemes, daļa ūdens vien,

Sie elementi sāpes sniedz arvien.