Soneti

Lūk, manis dēj tev acis dusmās spīd,

Tu nopel likteni, tā nelietību,

Kas neko labāku man nenovīd

Kā vien no seklas gaumes atkarību.

Ar kaunu tāpēc apkrauts tiek mans vārds,

Par mālderi es neesmu augstāk cēlies.

Lai tieku tavas līdzjūtības skarts,

Man atkal jaunu atdzimšanu vēlies.

Kā slimnieks paklausīgi gribu sūkt

Tās zāles sīvākās, ko vien var dabūt,

Nekāds man rūgtums nebūs pārāk rūgts,

Nedz nožēla, lai grieztos viss par labu.

Man jūti līdzi, draups, un tad nudien

Es tikšu dziedināts ar līdzjūtību vien.