Soneti

Bet nezūdies, ja šajā cietumā

Bez žēlastības tikšu projām vests,

Tad piemineklis kāds tev jāatstāj,

Kur savu dzīvi saglabāšu es.

Tu ieraudzīsi, viņu uzskatot,

To dalu īsteno, ko veltu tev.

Lai zeme zemi gūst, tās tiesu dod,

Bet gais ir tavs, ņem labo dalu sev.

Vien dzīves mieles pazaudētas būs

Un tārpu guvums — augums nedzīvais,

Kur gļēvās nelietības asmens rūs.

Sis niecīgums lai tavā miņā gaist.

Bet vērtīgais, kas miesā glabājas,

Ir dzejas spēks, pie tevis paliek tas.