Soneti

Kad četridesmit ziemas nāks un ies,

Tev pierē ievelkot daudz dziļu rievu,

Un jaunais goda svārks būs pārvērties

Par skrandām, kuras uzlūko ar nievu,

Un tad, ja vaicās: «Saki mums, kur mīt

Tavs daiļums!» — atbildēt: «Te, acīs manās

Tā atspulgu jūs varat saskatīt,» —

Vai neliktos tev tukša lielīšanās?

Bet kā tu lepotos, ja spētu teikt:

«Lūk. pēcnieks, mana mūža jaunais gājums

To veiks, ko pats vairs nepaguvu veikt.»

Jo viņš būs tavas dailes turpinājums.

Un, it kā atdzimis no domas tās,

Tu versmi justu dzīslās stingstošās.