Soneti

Tavs vārds tik bieži manā dzejā zib,

Tik bieži rakstot stāvēji man klāt,

Ka savas rindas ari citi grib

Ar tavu vārdu, mūza, izrotāt.

Sis acis vārdus mēmām lūpām dod

Un muļķa domai augstu lidot liek.

Tās redzot, smalkā māksla spārnus rod

Un iznesība divtik cēla tiek.

Man tomēr lepnums, ka ir veikts kaut kas

Un spēks to radīt ir no tevis gūts,

Lai gan tu līdzi citiem vārdus rast,

Vēl skaistākām liec skaistām mākslām kļūt.

Skan dzejā manas jūtas vienkāršās,

Jo tu par mākslu prati pārvērst tās.