Soneti

Nu tavās krūtīs visas sirdis mīt,

Ko nāve šķita laupījusi man.

Te satiekoties laimes asra krīt

Un aizgājušo draugu vārdi skan.

Es redzu — viss, kas slepus apraudāts,

Kā nāves nodeva, ko neatgūt,

Uz augļu augļiem bijis tevī krāts,

Lai negaiditi bagāts varu kļūt.

Tu mīlētā un pazaudētā kaps,

Bet dzīvība šai kapā neizzūd.

Par šķiršanos sirds atalgota taps,

Jo tevī laimes atdzimšanu jūt.

Un dārgās sejas tevī skatu es,

Tā piederot pie viņu pasaules.