Soneti

Kādēļ gan vārsmās trūkst man lepnas spozmes,

Kam svešas man ir formas manieres?

Vai tiešām pārāk maz ir manī drosmes,

Lai jaunus dzejas veidus rastu es?

Kādēļ pa senu, iestaigātu taku

Lemts savu iztēli ir vadīt man;

Un katra rinda, katrs vārds, ko saku,

Tev dzirdēti un pazīstami skan?

Ak mīļotā, tak rakstu tev ar prieku,

Tik tu un mīla esat manim viss;

Es vecos vārdos jaunu kaismi lieku,

To izteikdams, kas teikts jau sensenis:

Kā vecā saule mūžam jauna aust,

Tā savu mīlu vienmēr man tev paust.