Soneti

Ja tava sirds pret mani atsalt grib,

Bez šaubīšanās teic, kas manī slikts.

Teic, ka es klibs, un staigāšu kā klibs,

Nedz taisnošos, nedz arī kļūšu pikts.

Tavs vārdu krājums, mījotā, būs sīks,

Lai attaisnotu pārvērtību šo.

Man vārdu pietiks. Ja būs vajadzīgs,

Es tevi nepazīstam izlikšos.

Ja mūsu draudzība reiz arī trūks,

Tavs vārds aiz manām lūpām ieslēgts būs,

Lai nejauši man, nelgām, nepasprūk,

Ka sena pazīšanās vieno mūs.

Ar sevi cīnīšos es tevis dēļ:

Lai to, ko nicini, mans ienaids dzeļ!