Soneti

Kad plakstus aizveru, skats skaidrāks tiek,

Kas dienai nevērīgi garām gājis.

Kad sapnī man tavs tuvums jāsatiek,

Šķiet, tumsai pāri debess mirdzums klājies.

Tu, kuras ēnu gaismas spozme vij,

Cik lielu laimi gars tavs dāvāt spētu,

Ja gaismu to, ko dodi pusnaktij,

Tu dienai piešķirtu ar mīlu svēto.

Kāds mirdzums varētu tad plakstus skart,

Ja dienā parādītos augums tavs,

Ko stundā zvaigžņotajā redzēt var

Ar acīm atvērtām, kam krēslas nav.

Kad projām ej, kā pusnakts diena tumst,

Nakts diena top, kad jāsatiekas mums.